Teorētiskās zināšanas mācību procesā un radošums

Vai es zinu, kā…?

 

Tēmu loks
Darba grupā tiks diskutēts par mācību procesa divām pusēm - mācīšanos un mācīšanu. Mācību procesā notiek skolēnu un skolotāju mijdarbība, kura ir rezultatīva tad, ja abiem procesa dalībniekiem ir vienādi vai līdzīgi mērķi un gan skolēni, gan skolotāji saprot un apzināti izmanto sev pieejamos resursus un metodes izvirzītā mērķa sasniegšanai. Mērķa apzināšanās, tā izvirzīšana un formulēšana ir pamats patstāvīgās mācīšanās prasmju attīstībai, kas nodrošina iespēju pilnveidoties mūža garumā (Ram, Leake,1995).

Tātad būtisks ir jautājums, vai skolēnam un skolotājam ir līdzīgi mērķi. Skolotāja izvirzītie mērķi ir saskaņoti ar mācību priekšmeta standarta un programmas mērķiem un uzdevumiem. Skolēna mācīšanās mērķi var atšķirties, skolēni var neizprast skolotāja izvirzītos mērķus, un tādēļ skolēnu motivācija mācīties pamazinās. Turklāt, skolēni nevēlas apgūt teorētiskas zināšanas, viņi vēlas redzēt savas mācīšanās rezultātu praktisku pielietojumu.

Pārrunājamie jautājumi
Vai teorija ir mērķis vai līdzeklis radošā mācību procesā?
Kā apgūt teoriju ar patiku?
Kā palīdzēt skolēnam kļūt par atklājēju?
Kā panākt, ka teorētiskās zināšanas nenomāc radošos procesus?

Pamatojums
Katram skolēnam ir savas zināšanas un pieredze, un katrs skolēns apgūst jaunās zināšanas un prasmes viņam vien zināmā veidā. Jauno zināšanu konstruēšanas process ir sekmīgāks, ja skolēni apzinās veidu un paņēmienus, kā viņiem ir visvieglāk un ātrāk apgūt jaunās zināšanas. Pieredzēt, pētīt, izzināt – iespēja darboties pašam atstāj pēdas izjūtās, kas savukārt rada pārdomas, interesi, viedokli. Iespēja piedzīvot, pašam jūtoties kā pētniekam, nerada apnikumu un garlaicību, bet gan patiesu aizrautību.

Mācību process ir rezultatīvs, ja skolēnam tiek dota un nodrošināta iespēja pašam konstruēt savas zināšanas un būt atbildīgam par savu mācīšanos (Piažē, Vigotskis, Djūijs, Bruners, Glaserfelds). Skolotāja loma ir būtiski mainījusies – skolotājs nav tikai informācijas sniedzējs, bet ir atbildīgs par tādas mācību vides radīšanu, kas motivē mācīties patstāvīgi. Gadījumā, ja jaunā informācija neatbilst iepriekš iegūtajai dzīves pieredzei, skolēns konstruē jaunās zināšanas, izprotot savus kļūdainos pieņēmumus un mācoties no savām kļūdām (Piaget, 2001). 

Glaserfelds raksta par skolotāja lomu mācību procesā - skolotāja uzdevums ir palīdzēt un vadīt skolēna pieredzi kādā noteiktā jomā, un, lai to veiktu, skolotājam jāzina, „kur skolēns ir” un „kāds ir viņa galamērķis” (Glaserfeld, 1983). Tas nozīmē, ka skolotājs izvērtē skolēna zināšanas un prasmes un izprot skolēna mācīšanās mērķi. Tātad notiek skolēna un skolotāja mijdarbība.

Taču mācīšanās procesā to visu dara skolēns - izvirza mērķi, izvēlas sev piemērotus mācību paņēmienus un veic pašvērtējumu. Mācīšanās ir aktīvs process un skolēns apgūst jaunu pieredzi tikai, aktīvi līdzdarbojoties. Bez tam, zināšanas tiek apgūtas tad, kad skolēns spēj abstrahēties no atsevišķām detaļām un spēj uztvert vispārīgo. Mācīšanās ir personīgs un individuāls, tai pašā laikā aktīvs sadarbības process. Konstruktīvisti (Vigotskis, Djūijs, Piaže, Bruners) uzskata, ka mācīšanās notiek jēgpilnā kontekstā, tā ir darbošanās ar izpratni. Skolēni konstruē savas zināšanas, sadarbojoties ar citiem sabiedrības locekļiem un apkārtējo vidi.

Ja skolēns izprot zināšanu konstruēšanas būtību, tad viņš, izmantojot radošu pieeju, prot pielietot savas zināšanas jaunu likumsakarību atklāšanā, vienlaicīgi tās kritiski izvērtējot.

Vēl par šo tēmu: