Literāra pēcpusdiena

Datums: 2016.gada 31.oktobris Autors: Līga Tālberga

Vārdi,

Tie spēj tik daudz

Tie spēj izpostīt, radīt, iedvesmot

Tie spēj uzburt brīnišķīgas gaisa pilis

Tie spēj atklāt tumšākās domas

Tie spēj atkailināt

Tie spēj noslēpt

Bet katram cilvēkam ir savi vārdi

Savi īstie vārdi

Savas domas, savi sapņi

Savas gaisa pilis, ko celt [..]

(Katrīna Elizabete Deaka, 11.b)

 

 

ĪSTIE VĀRDI. Tie raisa pārdomas. Kas? Kam? Ko? Kāpēc?          

  1. (3 nedēļas skolēni, skolotāji varēja izvēlēties darbu, kurš labāk patika, un nobalsot).  Pasākumā  dalījāmies pārdomās, sajūtās par dzeju, par radīšanas procesu utt.

 

Paldies par atsaucību!

               

Literāra pēcpusdiena

 

Patiesība vienmēr būs rūgtāka par saldiem meliem. Tāpēc dažkārt ir jāatrod īstie vārdi, lai rūgto patiesību padarītu saldāku.

Megija Laura Tiliba, 10.d

 

Īstie vārdi…

Nav ne jausmas.

Matīss Katlaps, 10.d

 

Īstie vārdi

 

Vārdi īstie mani,

Vārdi īstie tavi.

Ir dienas, kad vārdi vairs nav mani.

Dienas, kad uz zemes pārāk daudz karu.

Dvēseļu sausums dedzina zemi zaļo.

Ēnu dejas karstās asinis skalo,

Bet zvaigznes debesīs joprojām staro.

Ceru, ka tavi vārdi paliks īsti,

Nevis pazudīs pēc lietus kā balti krīti.

Jūti mani, jūti sevi, jūti zemi.

Lai īstie vārdi notur uz kājām tevi!

Diāna Aiše, 12.a     

 

Vārdi,

Tie spēj tik daudz

Tie spēj izpostīt, radīt, iedvesmot

Tie spēj uzburt brīnišķīgas gaisa pilis

Tie spēj atklāt tumšākās domas

Tie spēj atkailināt

Tie spēj noslēpt

Bet katram cilvēkam ir savi vārdi

Savi īstie vārdi

Savas domas, savi sapņi

Savas gaisa pilis, ko celt

Bet dažreiz pietiek tikai ar dažiem vārdiem

Dažiem īstiem vārdiem, ko teikt

Tomēr dažreiz vārdi ir lieki

Tie īstie vārdi ir lieki

Tie īstie vārdi ir velti

Jo klusums, šis brīnišķais klusums

Ir patiesi svēts

Karīna Elizabete Deaka, 11.b     

  

Īstie vārdi

Laukā saltums manāms vējā

Koku lapas mezdams sejā

Rudens jaušams asterziedos

Palaid vaļā vārdus, sirdī spiestos

Lai tie kā putni augšup trauktos

Un galvā prieka domas jaustos

Skatiens, cerība un mulsums

Un valda starp mums mēmais klusums

Man apnicis ir nezināmās bezgalībās sviesties

Es jūtu – sirds vairs nevar ciesties

Kad īstais brīdis pienācis      

Es zinu – nu atklātība iestāsies

Es beidzot īstos vārdus teikšu

Un pati sev es atkal piederēšu.

Laine Freimane, 11.b 

 

Lūdzu, beidziet man likt dzejot

Es nezinu, ko rakstīt

Ar katru rindiņu paliek grūtāk

Jo nespēju izdomāt es

 

Īstu vārdu nav

Visi vārdi ir izdomāti

Lūdzu, beidziet likt man domāt

Jo galu galā jāsāk melot man…

Audara, 11.a

 

Melos nav taisnības

Melot nav labi

Jūtās ir taisnība

Jūtas ir labi

 

Kad ieskatos spogulī

Es redzu sevi

Un uzaci paraustot

Saku: Melot nav labi

 

Citreiz es paskatos blakus

Es redzu tevi

Un plati pasmaidot

Saku: Jūtas ir labi

 

Melos nav jūtu

Jūtās nav melu

Bet kad blakus esam abi

Viss šķiet tik labi

Līga Kone, 12.b

 

Vārdi. To ir tik daudz. Tie bezmērķīgi līst no jūsu mutēm.

Man kļūst slikti klausoties jūsu entajos atkārtojumos kā tādas vecas plates. Man kļūst slikti klausoties jūsu melos, ko stāstāt paši sev. Un jums? Jums slikti nepaliek? Jūs nešķebina izteiktie “Es tevi mīlu”, kad nemīlat, “Piedodiet”, kad nenožēlojat?

Mēmais nespēj pateikt neko. Viņam vārdu nemaz nav. Bet es redzu – viņš smaida. Jūs par vārdiem izteiktajiem raudat, bet  viņš vienkārši smaida. Viņam šo dunču rokās nav. Viņam ir tikai viņa smaids.

 

Alise Anspaka, 8.b

Īsāk

Sakot

Tevi

Interesē

Egles

Varbūt

Ābols

Radīja

Dieva

Inerci?

Everts Žvagiņš, 10.d

 

Īsts

Skaistums

Tiecas

Ierobežot

Egoismu

 

Viss

Ātri

Rod

Dabisku

Ilūziju

Diāna Matisone, 10.c

 

Viņa zilās acis

Atgādina manējās

Skatoties tajās es redzu zvaigznes

Tās ir dzidrākas par dzidrāko ūdeni un

Spožākas par spožākajām naktīm

Pārņem tāda dīvaina sajūta, jo

Nespēju vairs atšķirt,

Laukā diena vai nakts

Viņa zilās acis

Lūkojas tajās katru dienu

Un vēlos,

Lai arī tās lūkotos

Manās

Zilajās acīs.

Laura Tinte, 11.c

 

Īstie vārdi

 

Nevaru pateikt īstos vārdus,

Kā pateikt paldies,

Par to, ko esi man devis,

Par to, ko esmu es sajutusi

Tavā klātbūtnē.

 

Īstos vārdus ir grūti pateikt,

Ja jūti, ka kāds tevi ir sāpinājis,

Bet padarījis stiprāku,

Ar vārdiem tiem.

 

Ja nespēj pateikt īstos vārdus,

Tad nesaki neko, paturi pie sevis,

Un ieklausies manī,

Ko vēlos teikt tev es.

Žanete Markova, 9.c

 

Īstie vārdi

 

Kad klusums piepilda telpu,

Un tu skaties man pretī, kādi ir īstie vārdi?

 

Ja es teikšu, ka tevi ienīstu,

Tikai lai šīs jūtas mani pamestu,

Vai šie būs tie īstie vārdi?

 

Ja es teikšu, ka man par tevi vienalga,

Kaut sirdī man citas domas valda,

Vai tie būs īstie vārdi?

 

Ko man teikt, lai tu redzētu,

Ka es blakus tev vienmēr stāvēšu.

Ko man tev teikt, lai t8u saprastu,

Ka es vienmēr tevi mīlēšu.

 

Vai šie ir tie īstie vārdi?

Aivita Šmiukše, 10.a

 

Īstie vārdi vecmāmiņai

 

Aiz gubu mākoņiem

es dzirdu tavu balsi,

tā sargā, tā saudzē,

tā padomus dod.

 

Atmiņās parādās siluets tavs,

tik dzīvē vairs pieskarties nav lemts.

 

Redzot zvaigznes debesīs,

es redzu tevi blakus.

Tie divi gadi, kas pagājuši

man sirdī paliks it vien.

 

Es mīlu tevi, vecmāmiņ,

par spīti visām grūtībām.

Un zinu, ka kādu mīļudien,

es no jauna spēšu tevi sasildīt!

Patrīcija Ance Ošeniece, 10.

 

Ilgi meklēju īstos vārdus

Ko pasacīt tev

Tējas krūzē

Neatradu

Elza Indra Enkūzena, 10.a

 

Daudz īstu vārdu

Pa vidu ir neīstie

Mēs paši īsti?

Aiva Tālberga, 10.c

 

Īstie vārdi

 

Pie atvērta loga sēžu es,

Ievelku dziļu elpu un

Es jūtu –

Nāk atkal rudens,

Ābols krīt no koka

Kokiem lapas kā sarkanas ogas.

Un es redzu – mēness gaismā

Savus īstos vārdus…

Alise Tīdena, 11.c

 

Īstie vārdi

 

Nezinu, kā,

Nezinu, kā tos atrast.

Kad eju pie tevis,

Tie pēkšņi izgaist,

Tie izgaist no prāta

Kā mākoņi pēc vētras,

Varbūt bīstos,

Varbūt tā tam jābūt,

Varbūt liktenis neļauj

atrast manus –

īstos vārdus.

Rihards Ričards Fomins, 10.d