Kino filmu „Dvēseļu putenis” skatoties

Datums: 2019.gada 19.decembris

Vairākos seansos novembrī un decembrī lielākā daļa ģimnāzijas klašu apmeklēja kinoteātri “Balle”, lai skatītos jauno latviešu mākslas filmu. Pēc filmas noskatīšanās sarunas klases stundās, literatūras un vēstures stundās. Lūk, jauniešu viedokļi pēc filmas skatīšanās:

  • Raisīja pārdomas par to, ko citi cilvēki ir ieguldījuši, lai mūsu valsts būtu brīva.
  • Ļoti aizkustinoša, pārdomu pilna filma. Ļāva saprast to, ka mūsdienu dzīve nav grūta, salīdzinoši ar to,  kam gāja cauri latviešu strēlnieki. Esmu pārdomājusi to, ka nekas nav neiespējams.
  • Šī  filma manī raisīja ļoti daudz pārdomu un ļāva izjust, kāda dzīve bija toreiz. Filma mani iedvesmoja arī sākt lasīt A.Grīna grāmatu „Dvēseļu putenis”.
  • Šī  filma manī raisīja ļoti daudz emocijas. Skatoties filmu, es patiesi novērtēju savas ikdienas vērtību un novērtēju zemi, kurā varu brīvi dzīvot.
  • „Dvēseļu putenis” – pirmkārt, man ļoti patīk filmas nosaukums, tāds dziļdomīgs un ļoti skaists. Otrkārt, ļoti labi izvēlēti aktieri, nevienu citu latviešu aktieri tur nevaru iedomāties. Treškārt, filma lieliski parāda patiesību un dziļi katrā liek aizdomāties, kādā leiputrijā mēs katrs šobrīd dzīvojam. Kopā – perfekti! Ļoti, ļoti skaisti un patiesi!
  • Ļoti laba filma, viena no labākajām latviešu filmām. Aktieru spēle ļoti iespaidīga. Filma ir diezgan pamācoša mūsdienu jaunatnei, tā palīdzēja izprast grūto latviešu dzīvi 100 gadus atpakaļ.
  • Ļoti forša filma, raisīja pārdomas, bet traucēja mazākie skolēni, jo visu laiku runāja.
  • Ši filma lika aizdomāties par mūsdienu patiesajām vērtībām, ka mums ir jānovērtē brīva Latvija, jābūt pateicīgiem par to, kas mums ir.
  • Ļoti smaga filma, bet patīkama, jo parādīja, kā karš mainīja un ietekmēja cilvēkus. Raisa pārdomas un liek vēl vairāk novērtēt mūsu brīvo valsti, jo tā nav nākusi viegli.
  • Filmu redzēju jau otro reizi, tomēr sajūta bija tāda pati, kā pirmajā reizē. Ļoti patika. Filma, kura jāredz katram latvietim, lai apzinātos to, ka esam mazi, bet neizsakāmi stipri.
  • Es, kā filmas sākumā sāku raudāt, tā tikai filmas beigās beidzu. Ļoti jauka un emocionāla filma, raisīja pārdomas.
  • Filma bija ļoti emocionāla, varēja izjust visu to, ko piedzīvoja jaunieši tajos laikos. Kā viņi cīnījās, lai mēs tagad varētu dzīvot brīvā valstī.
  • Man ļoti patika, jo bija emocionāla un ļoti noderīga filma. Nostiprināju labāk vēstures zināšanas un izpratu cīņu nozīmīgumu. Izjutu lielāku patriotismu par savu valsti.
  • Labākā latviešu filma. Patika, ka nebija tā kā parasta pelēka kara filma, bet gan mākslinieciska. Ļoti emocionāla.
  • Filma bija ļoti emocionāla un stipri patriotiska. Pilna ar pārdzīvojumiem, daudz bēdīgas ainas un filmā tiek parādīta nepadošanās.
  • Filma uzņemta ļoti iespaidīgi. Patika, labi aktiieri, režisora darbs, kopējā atmosfēra.
  • Filma liek domāt par  paaudžu saikni (jaunieši uzzina, kā dzīvojuši viņu senči, kā izcīnīta Latvijas brīvība);  to, ko paši paveikuši, kā dzīvo;  kara bezjēdzību;  to, kā lielie notikumi ietekmē katra indivīda likteni.
  • 10.d klases domas par filmu:

Filma “Dvēseļu putenis” mums likās ļoti aizkustinoša un emocionāla traģēdija, daudzi pat nobirdināja pa kādais asariņai. Taču filmas būtību nedaudz traucēja uztvert filmēšanas neprecizitātes, piemēram, dzīves apstākļiem un laikmetam neatbilstošas tērpu detaļas, neizteiksmīgs galvenais varonis un nereālistiskas ainas.

 

Filma lika aizdomāties par to, cik ātri sabiedrība aizmirst karā kritušos un viņu nestos upurus, cik vērtīga ir cilvēka dzīvība un cik ātri to var pazaudēt. Atcerējāmies, cik smaga ir bijusi Latvijas vēsture, kas savukārt lika ieskatīties pašiem sevī – ko darītu mēs, ja sāktos karš un mums vajadzētu aizstāvēt savu valsti? Daži pēc filmas noskatīšanās saprata, ka vēlas iestāties armijā un cīnīties par Latviju.

 

Secinājām, ka šādu filmu skatīšanās ir interesants veids, kā mācīties (daudz uzzinājām par 1.pasaules kara notikumiem Latvijā un ne tikai), un to vajadzētu darīt biežāk! J

 

Atziņa: “Svarīgākās mūsu tautas vērtības ir cilvēki un brīvība, kas iegūta tik grūtā ceļā, un tāpēc tā ir īpaši jāsargā.”

 

  • 10.c klases jaunieši:

Manuprāt, kvalitātes ziņā labākā latviešu filma, taču galveno aktieri vajadzēt citu, jo es viņam nenoticēju. Tāpēc filma mani neaizkustināja.

 

Filma rosināja padomāt, ka man ir paveicies piedzimt pēc tiem laikiem un dzīvot mierā.

 

Varēja labi saprast to risku, kāds ir, kad aiziet karā. Var zaudēt radus, bērnus, vecākus...Bez iespējas atvadīties.

 

Man ļoti patika filma, tā bija aizkustinoša. Lika man raudāt, padomāt , cik laimīga es esmu.

 

Filma lika aizdomāties, cik slikti bija kādreiz, taču cilvēki spēja palikt pozitīvi. Mums jābūt pateicīgiem saviem senčiem par to, ka viņi nepadevās.

 

Cerēju, ka būs kaut kas labāks. Man bija sajūta, ka skatos dokumentālo filmu.