Jelgava 94

Datums: 2019.gada 19.decembris Autors: Markuss Rihards Dzintars

Savā kārtējajā “Nirvanas”  kasešu klausīšanās un interneta sērfošanas maratonā es pavisam nejauši, bet varbūt tikai likumsakarīgi, uzskrēju filmas “Jelgava 94” treilerim. Jau no pirmajiem kadriem spēju sevi iedomāties filmas varoņu starpā un sajutos piederīgs attēlotajai videi. Es, nezinot, ka klase vēlāk dosies uz filmu kopīgi, izvirzījusev mērķi filmu noskatīties, jo neesmu pārāk biežs “Kino Balles” viesis, bet filmas treileris mani patiesi bija ieinteresējis. Tas notika kādā 17.oktobra pēcpusdienā, kad mana 12.d klase kopā ar jauniešiem no 11.a un 11.b klases devās uz  “Kino Balle”.

 

Filma uzreiz ierāva sevī ar galvu reibinošo un mazliet mulsinošo uzņemšanas tehniku. Mani komplimenti filmas operatoram Aigaram Sērmukšim, jo viņa veikums ar kameru bija izcili nepiespiests un vienkāršs, kad tas nepieciešams, bet arī aizraujošs un galvu reibinošs, kad aina to pieprasīja.

 

Dalītus viedokļus izsauca neparastais romāna ekranizācijas formāts, kurā autors  Jānis Joņevs  pats piedalās filmā, kā arī vienlaikus ir skatītājs, jo caur filmu atminas savus pusaudža gadus, tā oriģinālā veidā nojaucot ceturto sienu, liekot skatītājam sajusties mazliet kā filmas sastāvdaļai. Es domāju, ka filmas veidotājus var vienīgi uzslavēt par šādu uzdrīkstēšanos un mēģinājumu atšķirties no tik piesātinātās mūsdienu kino skatuves.

 

Man ļoti patika, kā filma spēja man, 21. gadsimtā dzimušam jaunietim, parādīt aizpagājušās desmitgades notikumus nevis no globāla skatupunkta, kā tas parasti notiek, atskatoties vēsturē, bet tieši no sadzīviska un man un maniem vienaudžiem saistoša skatupunkta. Globālo notikumu ietekme, protams, filmas stāstā bija manāma, tomēr mani vairāk saistīja tēlu vēlme būt atšķirīgiem, būt pašiem sev. Šī drosme un atklātība, manuprāt, ir saistāma ar to, ka tādos pārmaiņu laikos neviens īsti nezina, kā ir pareizi, un nav izveidojušies tik izteikti stereotipi par sabiedrības un it sevišķi jauniešu savstarpējām grupām. Nav laika uztraukties par stilīgu ģērbšanos, jo ir jāsapņo par savas mūzikas grupas sākšanu, kura, tāpat kā mana un draugu izsapņotā grupa, tikai zaudētu koncertos vai mēģinājumos.

 

Lai gan pie mūsdienu kases grāvējiem pieradušam skatītājam filma varētu šķist antiklimaktiska, manuprāt, romāna ekranizācija izcili sasniedza savu mērķi - skatītājiem, kas šo laiku ir piedzīvojuši, atsaukt atmiņā tik neseno, tomēr vairs nesasniedzamo pagātni, tikmēr jaunākajai auditorijai, kas šo laiku nav pieredzējuši,likt padomāt, cik ļoti viņu dzīves ir vai nav līdzīgas filmas varoņu pārdzīvojumiem. Es ieraudzīju sevi galvenā varoņa tēlā, un man filmas notikumi nepavisam nešķita izteikti attāli un mūsdienās neiespējami.

 

Paldies projektam “Latvijas Skolas soma”, kas man kopā ar klasi ļāva apmeklēt šo  filmu, pēc tam kopīgi par to runājot. Ieguvēji esam visa klase – gan tie, kurus filma uzrunāja, gan tie, kuri bija samērā vienaldzīgi, jo diskusijā cits citā ieklausījās.