Performance “Orbīta. Čaklais”

Datums: 2022.gada 24.marts Autors: Kristīne Roze

12.B klases skolēni literatūrā apgūstamās tēmas “Spilgtas izpausmes 20.gs.60.-80.gadu literatūrā Latvijā: vēstījums mūsdienu lasītājam” ietvaros guva jaunu kultūras pieredzi, skatoties performanci.

 

Pēc kopīgiem sagatavošanās darbiem digitālās izrādes “Orbīta. Čaklais” ierakstu katrs skatījās pats brīvi izvēlētā laikā, izbaudot neparastos un novatoriskos skaniskos paņēmienus, ar kuriem tika bagātināti Māra Čaklā dzejas lasījumi.

 

Skolēni visaugstāk novērtēja performancē skanošo mūziku, vizuālos un skaņas efektus. Pievēršot uzmanību izrādē skanošajai mūzikai, skolēni, to klausoties, radīja savu izjūtu atspoguļojumu virtuālā smilšu rakstā (skatīt attēlus).

 

Raksturojot iespaidus par dzejas tekstiem, kurus runāja gan Karīna Tatarinova, gan Liepājas teātra jaunie aktieri, katrs bija saklausījis ko sev aktuālu. Visvairāk pamanāmie bija jau iepriekš zināmie teksti, piemēram, dzejolis “Viņi dejoja vienu vasaru”, taču ieinteresējuši arī citi teksti. Ieskatīsimies dažās atbildēs.

  • Visvairāk mani uzrunāja dzejolis par bērnu skaisto miegu. Mazi bērni man saistās ar haosu, kliegšanu un nepārtrauktu skraidīšanu no viena gala uz otru. “Bērni guļ tā, ka pasaules karš kļūst neiespējams.” Izdzirdot šo dzejas rindu, es uzreiz iztēlojos, cik bērni spēj ātri “pārslēgties”. Vienu brīdi tie skrien kā nelabie, bet nākamajā tie mīlīgi guļ un “izkausē” cilvēka sirdi ar savu mīlīgumu.
  • Mani īpaši piesaistīja dzejas rindas no dzejoļa “Kā bērni guļ”, jo laikam jau pašlaik viss, kur tiek pieminēts karš, pievērš vairāk uzmanības. Tomēr dzejolis nelika domāt tikai par karu, bet arī par bērnības nevainīgumu un to, cik svarīgi to ir pasargāt, kas bija pamanāms arī performances sākumā, kad aktieri “spēlējās” zālē.
  • Man runātais lielākoties šķita neskaidrs un pārāk tēlains, lai saprastu, taču uzrunāja tēma par gaidīšanu, ilgām, vārdu iespējamiem un neiespējamiem skaidrojumiem. Šo dzejas tekstu bija patīkami klausīties, tas lika aizdomāties par pastaigām mežā siltā vasaras laikā, kad pūš maigs vējš un ir redzams, kā līgojas smilgas.
  • “Akdiesniņ, pusdzīves brīnies,
    kamēr beidzot saproti to:
    gaidīšanai nav sinonīmu.”Mani uzrunāja šīs dzejoļa rindas, jo varu sasaistīt tās ar savu dzīvi, pieredzi. Bieži vien attopos, ka ļoti ilgu laiku veltu, analizējot svarīgas un arī ne tik svarīgas detaļas, notikumus. Beigās viss atrisinās, notiek tā, kā tam vajadzētu notikt, un es saprotu, ka uztraukumam nav pamata.

 

Prieks, ka 12.B klasei izdevies gan veiksmīgi izpildīt mācību uzdevumus, gan padomāt par sevi, gan gūt jaunus kultūras iespaidus, izmantojot šo kultūrizglītības programmas “Latvijas skolas soma” piedāvājumu.