Spēja būt radošam – atslēga panākumiem

Vai es apzinos savu vietu dzīvē?

 

Tēmu loks 
Diskusiju grupa aplūko tēmas, kas saistītas dzīves prasmēm (life skills), kuras nepieciešamas, lai atrisinātu reālas dzīves problēmas un labāk orientētos pastāvīgi mainīgajā dzīvē pēc skolas absolvēšanas. Daudzi skolēni nezina kā var pielietot skolā iegūtās teorētiskās zināšanas, jo bieži izskan kritiski apgalvojumi, ka skola dzīvo savu „paralēlo dzīvi un runā pavisam citā valodā” (Collard, 2014). Izskatāmās problēmas aptver jautājumu, vai skola spēj pārvietot akcentus no stabilas izglītības uz elastīgu, kuras pamatā ir vispārējas zināšanas, kas nepieciešamas pārejai no vienas profesionālās/izziņas darbības jomas uz citu, kompleksi piedāvājot un risinot mācību satura jautājumus, lai tuvinātu tos dzīvei (Koķe, 2011).

Pārrunājamie jautājumi 
Cik lielā mērā mācību saturs un metodes, kā to apgūst, saistītas ar reālo dzīvi?
Vai skolēni saskata mācību satura reālo saikni ar autentiskām situācijām dzīvē?
Kāda ir autoritātes ietekme uz spēju apzināt un meklēt jaunus ceļus?
Kādas kvalitātes augstskolas un nākamie darba devēji sagaida no skolu absolventiem? 


Pamatojums
Mēs dzīvojam paātrinājuma laikmetā. Zinātne un tehnoloģijas attīstās tik strauji, ka nav iespējams paredzēt nākotnei vajadzīgās profesijas un līdz ar to pietiekami skaidri plānot ceļus, kā iegūstama konkrētā izglītība. Nav iespējams arī paredzēt, kādas konkrētas zināšanas, prasmes un kompetences būs nepieciešamas skolēniem viņu turpmākajā dzīvē. Tādēļ skolēniem būtu jāapgūst vispārīgās prasmes, kas nodrošinātu spēju mācīties visā mūža garumā. Mācīšanās nekad nebeidzas, jaunas zināšanas tiek konstruētas uz jau esošajām vai arī esošās zināšanas tiek pārveidotas, lai uz to pamatu konstruētu jaunās zināšanas.

Lai cilvēks būtu sagatavots elastīgi piemēroties dažādām situācijām, priekšroka dodama tādai izglītībai, kas maksimāli tuvināta reālajai dzīvei, kuru mēs nevaram ielikt vienas atsevišķas mācību disciplīnas rāmjos, jo šī izglītība ir multi-disciplināra un tikai starp-disciplinārā pieeja var atvērt jaunus horizontus mērķu sasniegšanai. T.Koķe uzskata, ka skolās jāaudzina jauna „Ideju” paaudze, jāattīsta pētniecības iemaņas, jāstrādā ar projektu metodi un jāstimulē diverģentā un konverģentā domāšana, pie kam, nevienam mācību priekšmetam nepiešķirot prioritāti, bet gan galveno uzmanība veltot tam, lai skolotāji un skolēni plašāk un atvērtāk tvertu parādības, saskatot iespējas, pateicoties starpdisciplinaritātei un akcentējot kopīgo dažādu mācību priekšmetu saturā, tādējādi palīdzot skolēniem dabiskā veidā saskatīt ikdienas notikumu, parādību t.i. reālās dzīves saistību ar skolas mācību grāmatās rakstīto.

Lai mācības būtu produktīvas, tad aktivitātēm klasē jābūt autentiskām un maksimāli reālām, uzmanība jāfokusē uz uzdevumu nevis uz skolotāju, un katram jābūt fiziski, emocionāli, sociāli un intelektuāli iesaistītam procesā. Tad skolēni kļūs radoši domāšanā, apgūs iemaņas, kuras palīdz stāties pretī dzīves izaicinājumiem, lai vēlāk kļūtu nevis par darba meklētājiem (job seekers), bet par darba vietu radītājiem (job creators) (Collard, 2010).

Tas lielā mērā saskan ar jau 1997.gadā Ženēvā formulētajām desmit dzīves prasmēm (prasme pieņemt lēmumus, prasme risināt problēmas, prasme domāt radoši, prasme domāt kritiski, prasme efektīvi komunicēt, prasme veidot attiecības, prasme apzināties sevi, empātijas spēja, spēja pārvaldīt emocijas un prasme pārvaldīt stresu), kuru pamati būtu apgūstami skolas laikā un kuras palīdzētu skolēniem iekļauties mūžizglītības konceptā, lai elastīgi varētu reaģēt uz tā brīža aktualitātēm un pārmaiņām darba tirgū. 

Vēl par šo tēmu: