Ģimnāzijas raksti Nr.7 (ideja)
Datums: 2019.gada 2.maijs
Apraksti. Dažādās variācijās sabiedrībā tiek citēts kāds Alberta Einšteina domugrauds: „Izglītība ir tas, kas paliek pāri, kad esi aizmirsis visu skolā apgūto.“ Kas ir tie intelektuālie un emocionālie nospiedumi, kas paliek mūsu sirdīs un prātos, kad skola pabeigta? Mūžīgais jautājums, uz kuru katram laikmetam sava atbilde. Laiks, kurā mēs dzīvojam, aktualizē vērtības, vērtīgo, iedzīvina terminu vērtībizglītība, īpaši novērtē pieredzes lomu personības izaugsmē. Kas tad mūsdienu skolēnam būtu vērtīgs? Kura pieredze ir vērtīga? Atbilžu meklēšana turpinās…
Salīdzini. Skolas dzīve, skatīta absolventa vai pašreizējā skolēna acīm. Kurš skatapunkts objektīvs? Kura viedoklim uzticēties? Tas būtu jautājums par to, vai ēka ir tā pati, ja skatīta tuvplānā vai no lielāka attāluma. Ēka taču ir tā pati, vai ne? Bet, ja runa ir par skolu, tad nedrīkst aizmirst piederības izjūtu, un, ja jūtamies piederīgi, tad kaut kas būtisks mainās attieksmē, un vērtējumam nāk klāt neizmērāmais un nenosveramais, kā mīlestība, rūpes, izpratne. To akcentējis ne viens vien raksta autors, atceroties nu jau folklorizējušos atziņu, ka ģimnāzija – ir ģimene (pēc analoģijas, ka vidusskola ir videne).
Veido asociācijas. Skola – tas ir pasaules modelis. Ko no lielās pasaules ienesamskolā, lai satiktos klasē, kas ir vēl viens modelis modelī ? Te varam novērot savstarpējo attiecību visdažādākās izpausmes, attieksmju variācijas, rīcības daudzveidību gadījumos, kad esam kļūdījušies, kad jātiek galā ar jauniem izaicinājumiem, jāuzņemas atbildība, jāizrāda iniciatīva, jāvienojas, jāpilda kopīgi pieņemti lēmumi, jāpieņem kāda palīdzība, jāprot pateikties, jānosargā savas vērtības… Bezgala svarīga ir vide, kur šī satikšanās, lai mācītos, notiek – kā psiholoģiskā, tā fiziskā. Un nenovērtējums izrādās modernās ēkas senais šarms, ar kuru sadzīvojam un lepojamies.
Analizē. Ļoti svarīgi neiestigt pašapmierinātībā, neapstāties pie sasniegtā. Un, kad skolas universā esam tikuši skaidrībā par savām ģimeniskajām vērtībām, kuras nosauktas vienkāršos, bet saturiski ietilpīgos vārdos – lepnums, gods, vienotība, atbildība –, tad vajag turpināt garīgi augt un mācīties. No savas skolas un pilsētas, un valsts vēstures, no mūsu redzeslokā nonākušo cilvēku pieredzes stāstiem. Pārdomāti izvērtēt, kas paturams, kas no jauna ieviešams. Iegūt pārliecību par sava viedokļa un rīcības pareizību. To atgādina rakstu autori, paužot savējo vai daloties šaubās un atradumos, pārliecību vēl meklējot.
Pārliecini vai atrunā. Simt gadu Latvijas valstij, un simt gadu skolai Ausekļa ielā 9 –reālģimnāzijai, valsts vidusskolai, 1. vidusskolai, Liepājas Valsts 1. ģimnāzijai… Kāds ir ilgā mūža noslēpums? Kāds bija, ir un būs izglītota cilvēka ceļš uz Latvijas valsti, un kāda loma šajā ceļā ir skolai, precīzāk, ģimnāzijai? Jaunatklāto pārrunāsim ģimnāzijas rudens konferencē – nu jau otrajos Spekkes lasījumos 2019. gada novembrī, turpinot citā formātā sarunas par tēmām, kuras aktualizējuši 7. krājuma autori.
Izmanto. Jebkura cilvēciska būtne, kam nav vienaldzīga sava attīstība, ir mūžīgā kustībā uz jaunu loku savā izaugsmē. Reizēm pietiek vien ar vārdu, domu, lai gūtu impulsu un pilnveidotos… Lai izdodas!