Jānis Krastiņš. Meiteņu ģimnāzijas (tagad Liepājas Valsts 1.ģimnāzijas) ēka Ausekļa ielā 9, Liepājā

Jānis Krastiņš Dr. habil. arch., RTU APF profesors. Meiteņu ģimnāzijas (tagad Liepājas Valsts 1.ģimnāzijas) ēka Ausekļa ielā 9, Liepājā (fragments)

 

Avots: Krastiņš, J. Liepājas jūgendstila arhitektūra. Liepājas Pilsētas Dome, 2015.

 

Foto no grāmatas atvēršanas svētkiem: informācija

 

L. Melvila darbs ir arī Meiteņu ģimnāzijas (tagad Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas) ēka Ausekļa ielā 9. Arhitekta izstrādātais projekts apstiprināts Kurzemes guberņas valdes būvniecības nodaļā 1907. gada decembrī.[1] Pagāja tomēr vairāk gadu, iekams ēku izdevās uzcelt. Iecerei, kā parasti, nebija pietiekami daudz līdzekļu. Pilsētai jau 1904. gadā bija atļauts skolas celtniecībai iztērēt no sava rezerves kapitāla 40 000 rubļu,[2] turklāt pilsēta bez atlīdzības skolas celtniecībai piešķīra 962 kvadrātasis (4364,5 m2) lielu zemes gabalu, taču ar visu to nepietika, jo L. Melvila projekta tāme bija 171 297 rubļi un 87 kapeikas.[3] 1908. gada jūnijā Krievijas Tautas izglītības ministrija vērsās Valsts Domē ar lūgumu piešķirt līdzekļus Liepājas Meiteņu ģimnāzijas ēkas celšanai, jo divas esošās ēkas, kurās līdz tam šī skola darbojusies, esot absolūti neatbilstošas. Tajās neesot ne rekreācijas telpu, ne bibliotēkas, ne speciālo apmācības kabinetu, bet klasēs esot smacīgi, jo audzēkņu skaits (700) vairāk nekā divas reizes pārsniedzot to, kam paredzētas šīs ēkas. Skola atrodoties arī pārāk skaļā ielā. Septembrī tika nolemts, ka no 1909. gada budžeta tiks atvēlēti 50 000 rubļu.[4] Arī ar to vēl nepietika. Tāpēc būvdarbi, kurus tiesības veikt par 118 000 rubļu 1909. gada 9. novembrī notikušajā izsolē bija ieguvis būvuzņēmējs S. Kļepeņins, tā arī netika uzsākti. Tikai 1911. gada 11. februārī pēc jaunas izsoles, kurā gan piedalījās tikai viens pretendents, būvdarbi tika izdoti vietējam fabrikantam Fridriham Matisonam, kurš apņēmās tos veikt par pilnu 1907. gada tāmes cenu. Tautas izglītības ministra ziņojumā valdošajam senātam šai sakarā teikts: „Pilsonis Matisons ir Liepājas pilsētas Domes loceklis, viņam pieder mašīnbūves rūpnīcas Liepājā un Priekules stacijā uz Liepājas–Romnu dzelzceļa līnijas, .. viņš ir izpildījis dažādus darbus gan priekš Liepājas pilsētas Domes, gan Imperatora Aleksandra III ostā, un ir pazīstams kā uzticama un turīga persona.”[5] Ziņojumā ministrs piebilda, ka nevarot gaidīt kādu ietaupījumu pilnvērtīgā izsolē, jo tāme esot sastādīta jau pirms četriem gadiem, bet cenas pa šo laiku ir tikai augušas.

 

Iespaidīgo izmēru ēku, kas atrodas neregulārā zemes gabalā, uzcēla gada laikā. Par to liecina arī gada skaitlis „1912” ēkas fasādē pret Ausekļa ielu izvirzītajā spārnā. Starp citiem L. Melvila darbiem ēka izceļas ar sarežģītu, bet iekštelpu struktūrai precīzi atbilstošu būvapjomu kārtojumu. Toties vairāku apdares detaļu izveidojums ir visai tuvs tam, ko var redzēt gan Lielajā ielā 5, gan Bāriņu ielā 21a. Atsevišķus posmus fasādē no abām pusēm iekļauj pilastri, kuru virsmu uzirdina raksturīgās trīs dažādā garuma rievtekas. Izvirzītajā spārnā izceļas milzīgs skolas zāles logs, bet virs tā ēku vainago atika, kuras arhitektoniskā uzbūve ir analoga ēkas Rīgas ielā 3 centrālajai atikai. Šeit tajā gan nav logailu. To vietā iemontēts pulkstenis.

 

Ielas fasādes apdare ir neparasti bagāta. Skolu ēku arhitektūrā vismaz Latvijā tai līdzvērtīgu nav, izņemot vienīgi ēku Rīgā, Strēlnieku ielā 4a (1905, būvinženieris Mihails Eizenšteins), kas jau sākotnēji celta kā skola. Trīs atšķirīgā garuma vertikālo līniju motīvs dažādu rievteku veidā izspēlēts daudzās jo daudzās variācijās. Tas redzams ne tikai uz pilastriem, bet arī uz to pēdām, ailstarpās, ailu pārsedžu arku atslēgakmeņos, impostos, ailu apmalēs, palodžu konsolēs, virs otrā stāva ailām izvietoto barokālo sandriku dekoratīvajās balstkonsolēs, uz balkona margām novietoto dekoratīvo bumbu rotājumos, ciļņos, kuros attēlots Liepājas ģerbonis un ēkas celšanas gada skaitlis, cilnī, kas aizpilda ailstarpi kāpņu laukumiņa līmenī cilindriskajā kāpņu telpas apjomā ielas fasādes labajā galā un vēl vairākās vietās. Rievtekas ir gan kombinācijā ar apļiem, gan bez tiem. Apļi piepildījuši fasādi arī kā atsevišķs rotājums. Šur tur tie ir pa vienam, citur – pa diviem, trim vai pieciem, kas sakārtoti gan līmeniskās, gan stateniskās rindās. Vietām apļi pārvērtušies par gredzeniem vai pītiem vainagiem.

 

No šaurajām ailstarpām starp lielajiem ieejas lieveņa logiem noraugās sapņainas, skulpturālām gliemežnīcām vainagotas maskas. Tās ir visai raksturīgas stila dekoratīvo formu klāstā. Tiesa, šeit tās nav tik uzkrītoši varenas kā vienā otrā Rīgas dekoratīvā jūgendstila ēkas fasādē. Vēl viena ornamentālā klišeja ir stilizēti augu motīvi un dažādos virzienos saspringti izlocītas līnijas, kas ieaustas daudzos ciļņos.

 

Visu logu augšējās daļās ir jūgendstilam raksturīgais sīkrūšu dalījums. Savukārt ar lielu apaļloku pārsegtā zāles loga spraišļi veidoti stilam tikpat raksturīgajā liekto līniju rakstā. Skaists būvgaldniecības izstrādājums ir ārdurvis cilindriskajā kāpņu telpas apjomā.

 

Arhitektoniskās apdares klāstā ir arī gliemežnīcas, palmetes, rozetes, festoni, volūtas, zobiņi, stilizēti orderu elementi, klasiska profila dzegas, rustika un citas no vēsturisko formu arsenāla patapinātas detaļas. Viena no tām ir stilizēts triglifs ar trim lāseņiem jeb gutām zem tā. Skolas fasādes apdarē šī detaļa izmantota vismaz trīs dažādās variācijās un mērogos, pārveidojot to jūgendstila dekoratīvās izjūtas garā – ar vidējo lāseni, kas nokarājas zemāk par malējiem. Tāda pat detaļa lietota arī ēkas Elkoņu ielā 4 fasādes apdarē. Arī barokālās formās veidotie uzacs tipa sandriki virs otrā stāva logailām abās ēkās ir gandrīz identiski.

 

Apmestā un betona lējumā veidotiem ciļņiem bagātīgi dekorētā ielas fasāde diezgan precīzi atbilst apstiprinātajam projekta zīmējumam. Pavisam cita gaisotne valda pagalmā. Gan zāles, gan pret ielu slīpā leņķī pavērstā klašu spārna fasādes veidotas no sarkaniem ķieģeļiem ar gaiša apmetuma laukumu ielaidumiem, zināmā mērā atgādinot Rīgas pilsētas arhitekta Reinholda Šmēlinga (Reinhold Schmaeling) šajā laikā kultivēto „sarkani balto” skolu un citu sabiedrisko ēku arhitektūru. Pagalma fasādes visā to garumā virs cokolstāva un pirmā stāva apjož spēcīgi profilētas, apmestas starpdzegas, bet virs otrā stāva – no fasonķieģeļiem filigrāni izmūrēta starpdzega. Vēl izvērstāka ir figurāli izmūrētā galvenā dzega. Neskatoties uz šo uzsvērti horizontālo arhitektonisko elementu bagātību, kopējā kompozīcijā drīzāk valda vertikālisms, jo sienu virsmas zem otrā un trešā stāva logu ailām aizņem gaiša apmetuma laukumiņi, vizuāli sasaistot vienu virs otras esošās ailas, bet pašas ailas atbilstoši klašu telpu izkārtojumam ir grupētas pa trim. Tā jau ir stateniskā jūgendstila valoda, kas Latvijā vēl nebija pietiekami plaši ieviesusies 1907. gadā, kad izstrādāts skolas ēkas projekts, bet bija visai populāra tad, kad ēku cēla. Nav izslēgts, ka arhitekts šīs korekcijas, sekojot laika garam, ieviesis jau būvdarbu laikā.

 

Jūgendstila dekoratīvās izteiksmes pieskāriens jaušams arī ēkas iekštelpās. Gaiteņos un kāpņu telpās vairākus pilastrus rotā ciļņi, kas sasaucas ar ielas fasādes māksliniecisko veidolu. Galvenās durvis izceļas ar eleganti smalku, liektu līniju kompozīciju iestiklotajās augšdaļās un ģeometrisku formu ciļņiem apakšējos pildiņos. Ar visu to harmonē kāpņu margu kaltie ornamenti. Savukārt zāles balkona parapets savā apļu un taisnstūru tektoniskajā stingrībā kopā ar transformējamās gala sienas durvju virkni ir tuvāks pagalma fasāžu arhitektūrai. Visa ēka ir īsts „kopmākslas darbs”.