Individualitātes tapšanas process par radošu personību

Vai es mainos „uz augšu”?


Tēmu loks
Diskusiju grupas tematiskā ievirze veltīta būtiskākajiem radošas personības tapšanas aspektiem. Atbildams ir jautājums, vai skola nodrošina radošas personības attīstību, sekmējot skolēnos tādas īpašības kā iniciatīvu, mērķtiecību, iekšējā darbības motivāciju, gatavību riskēt un eksperimentēt, spontanitāti, elastību, pārliecību par savām spējām, atvērtību pieredzei, neatkarību spriedumos un gatavību tolerēt nenoteiktību. Vai mācību procesā, kur pedagogi tradicionāli kontrolē, pārbauda, atrod kļūdas norāda uz tām, izsaka savu spriedumu par mācību darba rezultātiem, viņi spēj skolēnus atbalstīt, motivēt un nodrošināt to, ka skolēni var būt patstāvīgi savā mācību darbā. Vai skolotājs skolēnam palīdz radīt mācībās tādas iespējas, lai skolēns pats varētu konstruēt savas zināšanas izdomājot, salīdzinot, atklājot, izmēģinot, izvērtējot, atmetot vai apstiprinot. Lai skolēns patstāvīgi spēj izvērtēt mācību rezultātus, veikt pašvērtējumu ilgstošā laika periodā un visbeidzot uzstādīt savus individuālos mērķus.

Pārrunājamie jautājumi
Kādas ir radoša indivīda pazīmes?
Kāda ir skolas loma personības veidošanās procesā?
Kā veidot drosmi kļūdīties un kā iedvesmot un radīt pamatu pašiedvesmai?
Vai pašvērtējums ir individuālās izaugsmes stimulētājs? 


Pamatojums
Iesākumā aplūkojams, kā zinātnieki definē radošu personību. R.Sternbergs un T. Lubarts par kreatīvas personības iezīmēm uzskata: spēju radīt jaunas idejas, saskaņot dažādas idejas, pamanīt līdzības un atšķirības, elastīgumu, estētisko gaumi, iekšējo motīvu saskaņotību, zinātkāri, intuīciju, sociālo normu apšaubīšanu, enerģijas līmeni un darba stilu ar intensīvu spēju koncentrēšanu (Sternberg, Lubart, 1999). A.Maslovs atzīmē šādas radošas personības īpašības: pašaktualizācija, nonkonformisms, nekonvencionalitāte, iekšējā spontanitāte, neatkarība, iekšēja augsme, humora izjūta (Maslow, 1970). Skolēnu radošumu visatbilstošāk ir aplūkot no radošā potenciāla nevis reālo radošo produktu skatpunkta. Radošais process izglītībā, kad skolēni apgūst prasmes radošu ideju ģenerēšanā, novērtēšanā un īstenošanā, ir būtiskāks nekā radošais produkts. Radošums ir arī pašizpausmes un pašaktualizācijas veids, un to var veicināt, uzsverot skolēnu individualitāti un dodot izpausmes brīvību (Runco, 2003). Katrs skolēns jāapbruņo ar stratēģijām, kā viņš vislabāk var reflektēt savu mācīšanās stilu, veidus un paradumus, lai process kļūtu jēgpilns, tomēr pašnovērtējums skolēnam jāveic pašam, jo izvērtēt to, kas katram indivīdam palīdz vai padara neiespējamu mācīšanās procesu, var vienīgi viņš pats. Līdz ar to mācīšanās gūst emocionālu raksturu. Savulaik Džons Djūijs (Dewey,1894) atzina, ka mācību process kļūst īpaši efektīvs, ja skolēna saskarsme ar problēmu gūst emocionālu pieredzi. Tai brīdī, kad kādas tēmas ietvaros skolēns sastopas ar mācīšanās problēmām, apzinās un izvērtē tās, viņš piedzīvo emocionālu izaicinājumu, kas skolēnu motivē nepadoties un meklēt ceļu, kā problēmu atrisināt.

B.Tainenas grāmatā “Jūsu bērns spēj domāt kā ģēnijs” tiek uzsvērts, ka šajā laikmetā, kad ar tādu degsmi uzņemam katru jauno tehnoloģisko izgudrojumu, mēs esam palaiduši garām pašu labāko tehnoloģijas daļu – mūsu bērnu apdāvinātību un radošās spējas. Mūsu pienākums ir dot bērniem tādu mācīšanās sistēmu, kas ļauj domāt kā ģēnijam, attīstīt viņu individuālās spējas un individualizēt mācīšanos, lai tā būtu visvairāk piemērota tieši viņiem, tikpat neatkārtojama kā viņu īkšķa nospiedums (Tynan,2005).

Vēl par šo tēmu: