Gunta Šnipke. Skola ar personību

Gunta Šnipke,
arhitekte, Mg.arch

 

Skola ar personību
Avots: Šnipke, G. Skola ar personību. Latvijas Architektūra Nr.123, 2016

 

Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas ēkas atjaunošana
Ausekļa iela 9, Liepāja
Apbūves laukums - 1894,5 kvadrātmetri
Telpu kopplatība – 5334,5 kvadrātmetri
Labiekārtojamā teritorija - 2986,8 kvadrātmetri
Pasūtītājs – Liepājas pilsēta
Arhitektoniski mākslinieciskā inventarizācija – 2012, arhitekte Kristīne Veinberga un Juris Zviedrāns
Būvprojekts – 2013, SIA “WONDERFULL”, būvprojekta vadītāja arhitekte Ilze Mekša, ainavu arhitekte Līga Apsīte, būvinženieris Ingus Veiss
Būvniecība – pa kārtām, no 2013, SIA “UPTK”, vadītājs Zigurds Kirhners
Mēbeles - ISKU 

 

Maz būs tādu, kuri neatceras savu skolu – ar prieku vai dusmām, bet iespaidi ir spilgti un negaistoši. Jo tas bija laiks, kad veidojāmies. Par personībām. Ir labi, ja šajā tapšanā palīdz ne tikai audzinātāji un mācību programmas, bet arī skolas vide. Liepājas Valsts 1. ģimnāzijā tā noteikti ir, jo tā ir skola ar personību.

 

Ēka Ausekļa ielā 9 ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, tā uzcelta 1912.gadā pēc arhitekta Ludviga Melvila 1906. un 1907. gadā izstrādātā projekta kā Liepājas sieviešu ģimnāzija. Nama ārējā un iekšējā apdare veidota eklektiski dekoratīvā jūgendstila formās, kas būvniecības laikam atbilstoši, bet ne pārlieku moderni - Rīgā un arī Liepājā tolaik jau dominēja stateniskais jūgendstils un nacionālais romantisms. Toties attiecības ar pilsētvidi, izvietojumu zemesgabalā un skolas iekšējo plānojumu L.Melvils risinājis patiesi progresīvi

 

Respektējot tuvākās apkārtnes  19., 20. gs. mijas apbūves mērogu, skaidri zonējot teritoriju un nodrošinot telpu optimālu insolāciju, lielais ģimnāzijas būvapjoms, sadalīts vairākos funkcionālos blokos, ielokās kvartāla dziļumā, skatos no ielām neļaujot nojaust savu patieso vērienu. Apmeklējot šo namu pirmo reizi, pārsteidz telpu plašums, izcilā funkcionalitāte un tādas ekstras, kā, piemēram, iespēja lieliem sarīkojumiem apvienot sporta zāli un aktu zāli. Ēka jau sākotnēji bijusi nodrošināta ar ūdens apgādes, elektrības, apkures un vēdināšanas sistēmām. Tas viss bijis paredzēts labdzimušām jaunkundzēm ķeizara stingrībā modelētās formas kleitās, bet, aplūkojot tikai projekta plānus, tos varētu pat pieņemt par mūsdienās izstrādātiem.

 

Izņemot īslaicīgu pārtapšanu par kara hospitāli, ēka vienmēr kalpojusi liepājnieku izglītošanai. Nemainīgā funkcija un tai atbilstoši ērtais plānojums namu pasargājuši no kardinālām pārbūvēm, tāpēc izdzīvojuši arī vēsturiskie koka vējtveri, betona kāpnes un metāla margas, zāļu balkoni, gaiteņu pilastri, flīžu un dēļu grīdas. Ar to visu var lepoties, bet jaunu ļaužu izaugsmei vajadzīgs arī saslēgums ar mūsdienām. Sākot no tā, lai radiatori sildītu, ventilācija vēdinātu un logi normāli vērtos, līdz šodienas prasībām atbilstošai vides pieejamībai, ugunsdrošībai, mēbelēm un iekārtām.

 

Ģimnāzijas modernizācijai  veicamo darbu programma 2012. gadā ietvēra dažu telpu grupu pārplānojumu, visu ēkas inženierkomunikāciju atjaunošanu, teju visu iekštelpu apdares, pilnīgu jumta nomaiņu un fasāžu remontu, kā arī visas teritorijas labiekārtojumu, iekšējās un ārējas apdares risinājumiem par pamatu ņemot arhitektoniski mākslinieciskās inventarizācijas ieteikumus. Vēsturiskās ēkas visi stāvi bija jāpadara pieejami personām ar īpašām vajadzībām un jāsadala ugunsdrošajos nodalījumos. Projekta risinājumiem bija jāparedz pēc iespējas sīkāku realizācijas kārtu dalījumu, lai varētu operatīvi apgūt arī nelielu finansējumu, ja tāds būtu pieejams, kā arī – lai objekta galvenie darbi būtu paveicami skolēnu vasaras brīvlaikos.

 

Pašvaldības finansētā projekta izstrādes tiesības konkursa kārtībā ieguva  liepājniekiem līdz tam nepazīstama, gados samērā jaunu projektētāju grupa SIA “Wonderfull” ar tā brīža adresi Valmierā un nelielu pieredzi vēsturisku ēku atjaunošanā. Tas neviesa rožainas cerības par komplicētā uzdevuma atrisinājumiem. Bažas izrādījās nepamatotas – pašvaldības un skolas pārstāvju, kā arī būvnieku sadarbība ar būvprojekta vadošo arhitekti Ilzi Mekšu un viņas kolēģiem var kalpot par piemēru, ar kādu pacietīgu aizrautību projektētājiem jāiesaistās objekta tapšanā ne tikai omulīgajā rasējumu un aprēķinu stadijā, bet arī caurvējiem svētītajos kalšanas, betonēšanas, slīpēšanas un nezināmu ailu pēkšņās atklāšanas procesos, kur ik pa laikam pieņemami šķietami sīki lēmumi ar lielu atbildību nama vēstures priekšā.

 

Trīsdesmit divās kārtās dalītā būvprojekta realizācija sākās 2013. gadā, šobrīd, pēc kārtējā posma nodošanas ekspluatācijā 2015.gada novembrī, vēl īstenojamas vien četras projekta kārtas, kas risina austrumu pagalma labiekārtojumu un visas sarkano ķieģeļu fasādes. Ģimnāzija kopumā ir gatava lietošanai un apbrīnošanai, jo vēsturiskajā tonalitātē un detalizācijā atjaunotās apmestās fasādes un iekštelpu apdares veido 20.gs. sākuma skolas gaisotni, bet rūpīgi piemeklētās jaunās iekārtas un mēbeles nodrošina modernās vides funkcionālo labsajūtu.

 

Interesanti, ka elementāras loģikas noteiktās telpu plānojuma izmaiņas, piemēram skolēnu garderobes pārcelšana uz cokolstāvu (iepriekš 1. stāvā) un sporta ģērbtuvju tiešā savienošana ar sporta zāli caur kāpnēm, izrādījās atgriešanās pie sākotnēji L.Malvila jau paredzētās funkcionālās shēmas, ko bija deformējuši padomju laiki. Grūtāk bija atrisināt vides pieejamību, par ko 20.gs. sākumā domāts netika. Šim nolūkam austrumu pagalmā nu izbūvēta ārējo pandusu noeja uz cokolstāvu (garderobes, ēdnīca, darbmācības klases), bet iecerēto lifta piebūvi darbu gaitā tomēr nomainīja kāpnēm paralēli slīdošā pacēlāja platforma. Ratiņkrēslu lietotājiem ēkā ir viena tualete. Šie risinājumi nepiedāvā vides pieejamības augstāko ideālu līmeni, bet ir atbilstoši objekta specifikai – saudzīgi pret vēsturisko vidi, atvērti audzēkņiem ar kustību traucējumiem. Pagaidām gan tādu skolā nav.

 

Atjaunotajās ģimnāzijas telpās uzmanību piesaista grīdas. Tāpēc, ka vienkārši saglabātas – ij spoži krāsotās koka dēļu, ij betona, ij flīžu, ij parketa. Cilvēks, raugi, iekārtots tā, ka uz leju ērtāk skatīties nekā augšup, tāpēc grīdu vēsturiskais patiesīgums, vārda burtiskā nozīmē, balsta telpu kopējo noskaņu. Savukārt sākotnējā sienu un durvju krāsojuma atgriešanās pārsteidzošā kārtā darījusi košāku pirmā stāva veco grīdas flīžu dzeltenbrūno rakstu. Tāpēc, ka sader, ka tā bijis no sākta gala.

 

Kompleksās atjaunotnes modernākā daļa ir ēkas iekārtas un mēbeles, kuru veidus principiāli noteicis projekts, bet teju katra atsevišķā izstrādājuma iegādē personīgi piedalījies ģimnāzijas direktors Helvijs Valcis, skaidri zinot, kas tieši kuram kabinetam vai pagraba kaktam nepieciešams. Neskaitot sešus jūgendstila skapjus un zēnu darbmācības telpu vecos skrūvbeņķus, viss te jauns: skolēnu personīgie skapīši pagrabā, mēbeles klasēs, krēsli zālē, galdi ēdnīcā, mīkstās grupas skolotāju istabā un skolēnu pašpārvaldes telpā, jā, pat visas atkritumu urnas. Firmas ISKU pārstāvji Latvijā noteikti priecājas par lielo pasūtījumu - gandrīz visas mēbeles ir ISKU ražotas, piegādātas un uzstādītas. H.Valcis savukārt gandarīts par šo izvēli, jo firmas daudzgadu pieredze tieši skolas mēbeļu ražošanā materializējusies simtos dizaina nianšu, kas dara tās gan acij, gan rokai, gan citām ķermeņa daļām tīkamas, viegli pārkārtojamas, savstarpēji savietojamas, kopjamas, īsi sakot, ērti un droši lietojamas. H.Valcis uzsver, ka ISKU mēbeļu cena ietver arī piegādes un uzstādīšanas izmaksas, ieskaitot jau objektā konstatētu trūkumu novēršanu, līdz pat jebkuru detaļu operatīvai nomaiņai. To visu lētāku mēbeļu ražotāji nenodrošina, tāpēc kopējo izmaksu starpība ir minimāla.

 

Par atjaunoto ģimnāzijas ēku gan projekta izstrādes, gan darbu veikšanas laikā, gan vērtējot padarīto, nācies dzirdēt atšķirīgus viedokļus – no “bravo” līdz “tā jau tikai skola”, “tas jau tikai remonts” un ”vispār jau drūmas krāsas”. Savādi, ka, ietiepīgi noniecinot skolu nozīmi, joprojām pastāv vēlme pēc labākas izglītības. Savādi, ka, atzīstot par labām jaunu būvju vispasaulīgi plikā betona sienas, grūti pieņemt no pašu vēstures mantotu mierīgu toņu salikumu. Skolas videi nav ar krāsu karuseļiem jānoved jauniešus mūžīgas ballītes eiforijā vai bezgalīga uzbudinājuma stresā, bet mierīgi jāvada – no jautājumiem līdz zināšanām, no tīnības līdz pirmajām pieaugušo izvēlēm.  Apzinoties savu vērtību. Ar personību.