Arnolds Spekke

1informacija_hover 2programma jmm

arnolds 4spekke 5gimnazijas_raksti

 

 

 

 

3

“Tagad mūsu skolu darbiniekiem pienākas ar vislielāko rūpību padziļināt savas un savu audzēkņu zināšanas, lai Latvija varētu paturēt visu priekšā to vietu, ko viņa ar tādām grūtībām iekarojusi.”

(Arnolds Spekke)

 

 

 

 

5

Rita Kovala

Bauskas Centrālās bibliotēkas galvenā bibliotekāre, Arnolda Spekkes novadniece

 

 

BŪT PERSONĪBAI AR PASAULES SLAVU: LIEPĀJAS REĀLĢIMNĀZIJAS DIBINĀTĀJU ARNOLDU SPEKKI IEPAZĪSTOT

 

Katrs cilvēks ir saistīts ar savu ģimeni, dzimtu, vietu, no kuras nācis. Visbiežāk savu sakņu izpētei nododamies paši, bet gadās arī tā, ka lielas personības, kuru mūžā sasniegtais pāraug personiskās dzīves robežas, jau vairs nepieder tikai sev, un viņu dzīves gājumu pēta un apcer dažādu jomu speciālisti. Tā noticis arī ar Spekku dzimtai piederošo latviešu filologu, vēsturnieku, diplomātu Arnoldu Spekki, Vecumnieku pagasta lepnumu, kura trauksmainais, garīgi bagātais mūžs ierindo viņu nozīmīgu pasaules personību sarakstā.

 

Daudzo Arnolda Spekkes (1887 – 1972) paveikto darbu sarakstā ir arī Liepājas reālģimnāzijas dibināšana 1919.gadā, un tā šī unikālā personība ir kļuvusi arī par daļu no Liepājas, tagadējās Liepājas Valsts 1.ģimnāzijas, vēstures. Arnoldam Spekkem sanāca dzīvot ļoti trauksmainā laikā, varētu teikt, ka arī piedalīties vēstures veidošanā, kaut gan viņu vairāk saistīja garīgu problēmu risināšanas iespējas.

 

Izstrādājot bakalaura darbu Spekku dzimta atmiņu stāstos un publikācijās, iegūtā informācija, konkrēti no intervijām, atklāja dažādus līdz šim neapzinātus faktus par Vecumnieku pagasta vēsturi, sabiedrisko dzīvi, personālijām, tai skaitā Arnoldu Spekki. Aicinu ieskatīties Arnolda Spekkes dzīves gājumā, arī kādos mazzināmos un personiskās dzīves faktos, lai, ar laika distanci uz piedzīvoto paveroties, mēs katrs aizdomātos arī par savas personības tapšanas ceļu, izvēlēm, dzīvojot vēsturiski sarežģītā laikā.

 

Skolas un studiju gadu zīmes Arnolda Spekkes personības tapšanā

Lūk, būtiskākie izglītības fakti: Arnolds Spekke dzimis 1887.gada 14.jūnijā Vecmuižā un mācījies Vecmuižas pagastskolā. Beidzis Jelgavas reālskolu. Studējis Rīgas Politehnikumā. Beidzis Maskavas Universitātē Romāņu valodas fakultāti.

 

Vēstures skolotāja, bijusī Vecumnieku pagasta muzeja vadītāja Aloida Baķe, raksturojot Arnoldu bērnībā, stāsta: “Ģimenei ir bijusi ļoti liela nozīme personības izaugsmē. Arnolds Spekke kāri klausījās, ko pie tēva atnākušie ļaudis sprieda par tālām zemēm, par dzīvi, kāda tā ir, viņam tas viss ļoti patika. Un Arnolds Spekke palīdzēja Vecmuižas skolā skolēniem, kuriem ne tik labi paveicās ar mācībām, viņš vienkārši bija kā tāds, kā nu mēs savās dienās varētu raksturot… skolotāja izpalīgs. Nē, nu toreiz nelietoja tādus vārdus. Viņā bija tāda brīnišķīga cilvēcība, ka viņš palīdzēja darīt labu, un, ja tu gribi kādam palīdzēt, tad tev pašam ir kaut kas jāapgūst vairāk. Un tas ir tas labums, ka tev jāiemācās vairāk, to ļoti labprāt darīja Arnolds Spekke.”

 

Par mācību laiku Jelgavas reālskolā Aloida Baķe kā svarīgu atzīmē Arnolda Spekkes iepazīšanos ar tādu spilgtu personību kā Stērstu Andreju, viņa ģimeni:“Kad viņš satiek jau minēto Stērstu ģimeni, tad tai brīdī viņš iegūst to platleņķa skatījumu dzīvē, jo Stērstu Andrejs bija pazīstams latviskā gara, visas tās kultūras zinātājs. Jelgavā visi zināja Stērstu ģimeni. Un teica par viņiem: “Die sind stolze letten” – lepnie latvieši! Jelgavas periodā Arnolds studē jau ļoti nopietnus darbus, Stērstu Andreja rosināts, Un, reālskolā mācoties, viņu mazāk aizrauj Marksa idejas, vairāk nacionālās. Rīgas Politehnikums bija no 1907.gada līdz 1908.gadam, un šajā politehnikumā Arnolds ierauga, ka pasniedzēji ir tikai divi latvieši. Gars – politiski nemierīgs. 1908.gadā viņu izslēdz no tehnikuma mehānikas fakultātes, jo viņš neparakstījās toreiz par to, ka viņš vairāk nenodarbosies ar politiku. Tas ir 1908.gads, Arnoldam ir tikai divdesmit viens gads! Pats jaunības maksimālisms. No divi simti studentiem toreiz neparakstījās divi, un viens no tiem ir Arnolds Spekke. Un viņš saka: “Man toreizējais Rīgas gaiss nemaz nepatika. Politisko cīņu un naida, cik nevajag, bet garīgas pasaules problēmu, pēc kurām tā alka mans prāts, nekādu.” Viņš aizbrauc uz Maskavu. Un eksterni gatavo latīņu valodu, mācās, toreiz jau viņš saprot un atzīst, ka ārkārtīgi svarīga nozīme studijās ir valodu zināšanām. Un viņš māk desmit pasaules svešvalodas. Latīņu ir viena no tām. Pašmācības ceļā noliek eksāmenu. Iestājas Maskavas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Mācās visu gadu grieķu valodu. Naudu pelna ar privātstundām. Vācu valodā daudz jāpēta vēsture. Tas patīk! Jūt, ka garīgi veidojas, strādā un meklē. To ierauga arī profesori, novērtē. Arī Spekki atstāj pie universitātes pusotra gada pirms beigām. Maskavā tai laikā vēsturi studē tādi vīri kā Ducents, Straubergs, Pauls Dāle, vēlāk filozofs, klasiķis, vēlāk izglītības ministrs, un Arnolds Spekke kā romānists. Maskavas Universitātē viņš ir no 1909. līdz 1915.gadam. Izaudzis atmosfērā, kas saistās ar garīgo aristokrātiju.”

 

Aleksandra Spekke (Stērste)

Studiju laikā Arnolds Spekke apprecas ar Andreja Stērstes meitu Aleksandru Stērsti, Elzas Stērstes (Edvarta Virzas sievas) māsu. Aloida Baķe, šo faktu komentējot, teikusi: “Viņš ir apprecējies šajā laikā ar vienu no Stērstu Andreja meitām – Aleksandru, kura ir brīnišķīga pianiste, arī studējusi ārzemēs, ārpus Latvijas. Otra māsa, Elza Stērste, apprecējusies ar Edvartu Virzu, brīnišķīga dzejniece! Tātad  iegājis viņš ir tādos rados! Arī ļoti svarīgos!” 1915.gadā Arnoldam un Aleksandrai piedzimst dēls Andrejs. Prieks ģimenē liels, taču Aleksandra klusībā pārdzīvo. Ilze Lecinska, latviešu filoloģe, bijusī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra galvenā bibliogrāfe, uzsver, ka “Aleksandra Stērste tikko ir pabeigusi Maskavas konservatoriju. Viņai bija paredzama ļoti, ļoti laba pianistes karjera. Viņas talantu ir novērtējis arī Iļja Glazunovs, izcilais krievu komponists. Bet 1914.gada 14.maijā piedzimst viņiem dēlēns Andrejs Spekke. Nu un šai karjerai diemžēl nav lemts piepildīties”.

 

4

1.attēls. Pie klavierēm Aleksandra Spekke (Stērste)

 

Vija Spekke de Sakko 2007.gada 20.septembrī savā runā Vecumniekos Arnolda Spekkes 120. dzimšanas dienai veltītajos lasījumos – zinātniskajā konferencē – stāsta par savu māmiņu Aleksandru: “Viņa aiz sevis nav atstājusi nekā taustāma, nekā materiāla – viņas mūzika aizskanējusi viņai līdzi, un nav vairs cilvēku, kuri klausījās viņas vijoles spēli, izņemot mani. Toreiz nebija iespējas viņas mūziku saglabāt, kā tas iespējams mūsdienās.” Romā pavadīto gadu laikā Aleksandra bieži uzstājās publiski, piemēram, kādā vēstniecībā. Latvijas sūtniecības sekretārs Roberts Kampuss par abiem Spekkēm atcerējās: “Kā pats sūtnis, tā viņa kundze bija kulturāli spilgtas personības, tādēļ arī sabiedriskā dzīve Latvijas sūtniecībā viņu laikā tika akcentēta vairāk kulturālā plāksnē. Tas piedeva Spekkes kundzes pieņemšanām īpatnēju noskaņu un pievilcību.” (Spekke de Sakko, 2007).

 

6

2.attēls. Arnolda Spekkes ģimene Itālijā, Romā 20.gs. trīsdesmito gadu vidū. Attēlā no kreisās: dēls Andrejs, dzīvesbiedre Aleksandra, Arnolds Spekke un meita Vija

(“Latvijas Vēstnesis”, Nr. 132 (415), 31. 08. 1995.)

 

 

Darbs Latvijai

1919.gadā ģimene atgriežas Rīgā. Pavisam drīz viņu uzaicina dibināt Liepājas reālģimnāziju un Rīgas 1.valsts ģimnāziju. 1920.gadā viņš sāk strādāt Latvijas Universitātē. Šajā darbā saskata būtiskas problēmas: “Latviešiem trūkst savas tautas vēstures, nav latviešu filoloģijas fakultātes, nav savas latviešu valodas ortogrāfijas.” (Spekke, 1967, 150.lpp.)

 

Aloida Baķe, raksturojot šo periodu, stāsta: “Latvijā ļoti tajos gados, tas ir, deviņpadsmitā gadsimta pašas beigas vai divdesmitā gadsimta pats sākums, ļoti vēl valdīja vāciskais gars, it sevišķi izglītības jomā. Viņš gribēja palīdzēt gan kopt, gan saglabāt  latviešu kultūru. Un, kad viņš sastapās ar skolu, kurā bija tikai divi latviski runājošie pasniedzēji, pārējie visi bija vācieši, viņš saprata, ka te kaut kas ir vajadzīgs, ka te kaut kas ir jāmaina! Ka vajag latvisku programmu veidot.”

 

Pēc atgriešanās Latvijā Arnoldam Spekkem sākās personības izaugsmes posms, ieguldot savu darbu un sirdi Latvijas attīstībā. No 1922. līdz 1932.gadam  aktīvi un aizrautīgi darbojas Latvijas Universitātes padomē. 1924.gadā dodas komandējumā uz Spāniju (lasa kursu par seno spāniešu valodu). 1927.gadā publicē savu pirmo lielāka apmēra grāmatu Alt- Riga im Licht eines humanistischen Lobgedichts von Jahre 1595. Edvarta Virzas mudināts, 1928.gadā iestājas Zemnieku Savienībā. Kļūst par politiķi. 1932.gadā saņem Rokfellera stipendiju uz vienu gadu studijām Itālijā. K. Ulmanis 1933.gadā sūta uz Itāliju kā sūtni. Sūtņa darbību Arnolds Spekke veic četrās valstīs – Itālijā, Bulgārijā, Grieķijā un Albānijā. (Timšāns, 1995)

Arnolds Spekke ir goda filistrs Latvijas Universitātes studenšu korporācijā “GUNDEGA”. Līdzdarbojies kā idejiskais veidotājs un atbalstītājs. Tā ir akadēmiska, slēgta mūža organizācija, kas dibināta 1923.gada 29.novembrī. Korporācijas moto: “Kas mums ir skaists, to tālāk dosim, to neskaisto mēs pārveidosim, lai vairāk spētu citiem dot.”

 

Latvijas Ārlietu dienests, kura darbinieks bija Arnolds Spekke (no 1933. līdz 1940.gadam; no 1954. līdz 1970. gadam), savā simts gadu pastāvēšanas gadadienā ir publiski izcēluši dienesta darbā trīs svarīgākās un nepieciešamākās vērtības, kas raksturo ne tikai Ārlietu dienesta darbību, bet arī Latvijas kā valsts nostāju. Šīs trīs vērtības – g o d p r ā t ī b a, s a d a r b ī b a, d r o s m e – precīzi atspoguļo arī Arnolda Spekkes personību un darbību.

 

Ar Kārļa Ulmaņa valdības atbalstu Arnolds Spekke, pildot sūtņa pienākumus, veic konkrētus ekonomiskās sadarbības pasākumus. Ap 1933. līdz 1935.gadu pasaulē ož pēc sēra (nacisti Itālijā, Vācijā). Šajā politiskajā situācijā sevišķi svarīgi bija prast būt labam diplomātam. Vēstniecībās viscaur oficiālajās pieņemšanās tika uzsvērts latviskais, skanot Aleksandras Spekkes spēlētai  Jāzepa Vītola Viļņu dziesmai. Diplomāta uzstādījums bija – sargāt savu tautu. (Spekke, 1967)

 

Labās iestrādes un brīvās Latvijas sasniegumi apraujas. 1939.gadā mainās valstu politiskās tiesības. 1940.gadā Latvijas neatkarība tiek zaudēta. Sūtniecības darbība ārzemēs likvidēta. Arnolds Spekke zaudē darbu un ar ģimeni piedzīvo smagākos brīžus. Meita Vija atceras: “Pēc sešiem jaukiem gadiem Romas diplomātiskā korpusā nāca tumšie grūtie laiki. Romas sūtniecību pārņēma komunisti, un mēs atrastos uz ielas, ja nebūtu bijis mūsu laipnā namatēva, kurš mums tūlīt piedāvāja dzīvoklīti  vienā no savām mājām, atteikdamies ņemt kaut grasi īres naudu. Kad tēvs nonāca Vašingtonā, viņš šim laipnajam cilvēkam atmaksāja visu savu parādu.” (Spekke de Sakko, 2007)

 

Arnolds Spekke ne brīdi nekrīt izmisumā, bet domā jaunus un jaunus plānus, kā atgūt Latvijas brīvību. Sajūtot kara beigu tuvošanos un iespējamo iznākumu, 1944.gada beigās viņš sūta ministram Kārlim Zariņam ziņu uz Londonu: “Esmu dzīvs, lūdzu instrukciju turpmākam darbam.” (Spekke, 1967). Kad 1948.gadā nomirst Latvijas sūtnis ASV Alfrēds Bīlmanis, viņa vietā ieceļ Jūliju Feldmani. Pēc Feldmaņa nāves 1953.gadā uz tikšanos Londonā Kārlis Zariņš, izsaucot Arnoldu Spekki un aicinot darbā diplomātiskajā dienestā uz Vašingtonu (tobrīd Spekkem 66 gadi), raksta: “Vajadzīgs pieredzējis, godīgs, taisnīgs, kas amatu agrāk nav izmantojis sev par labu, valsts lietas prasmīgi kārtojis”. Spekki nozīmē par Latvijas sūtniecības lietvedi Vašingtonā, no kā viņš neatsakās. (Timšāns, 1995)

 

Vašingtonas darba periods ir ļoti piesātināts ar politisko darbību pasaules valstu mērogā. A.Spekke vienmēr akcentē mazo tautu nozīmi pasaules tautu vēsturē: “Mani īstenībā sen kaitināja lielvalstisko vēsturnieku  nicīgā vai vismaz nevīžīgā nostāja pret t.s. mazajām tautām, parasti viņu uzvarētām (..), reiz jau tās bija uzvarētās, tām bija jābūt vājām miesā un garā,  ar citiem vārdiem pasakot, tādām, kam nav tiesību uz neatkarīgu dzīvi, ir politisku, ir intelektuālu, jābūt (..), tām laktām vai laktiņām, uz kurām āmuru tautas spēlē savu āmuru melodijas, kas tad tiek sauktas par pasaules vēsturi.” (Spekke, 1967, 521. lpp. )

 

Spekke lasa lekcijas piecās ASV universitātēs. Lasvegasas Universitātē lūdz nolasīt lekciju par Latviju – studentiem dziļa interese par šo tēmu. Nozīmīga ir lekcija Baltijas problēma pasaules politikā. Šajos gados raksta daudz grāmatu, tāpēc kopējais viņa grāmatu klāsts ir plašs (pamatā senās vēstures pētītie jautājumi). 60.gadu vidū A.Spekke tiek iecelts par Latvijas sūtniecības vadītāju Vašingtonā (Spekke ,1967).

 

Arnolds Spekke mira Vašingtonā 1972. gadā (85 gadu vecumā). Aleksandra Spekke mūžībā devās 1983.gada 12.aprīlī (94 gadu vecumā).

Vissvarīgākās un raksturīgākās īpašības, kas piemita Spekkem, ir patiesums, godīgums, nemitīgs darbs ar sevi, pacietība, izturība, diplomātija. Arī gara aristokrātija. Aloida Baķe rezumējusi: “No visām šīm lietām, ko viņš apguva un studēja,  gan psiholoģiski, gan filozofiski, gan gudrības ziņā, jebkurai niansei ir sava nozīme. Jebkurai niansei. Un, ja mēs šo kompleksu mākam pielietot jebkurā politiskajā sistēmā, jebkurā laikmetā, ja mēs mākam, tad mēs veidojam, lūk, šo savu veidolu, cilvēku.”

 

 

Izmantotie informācijas avoti

 

 

Raksts publicēts “Ģimnāzijas rakstu” 9.krājumā

 

 

PAR ARNOLDU SPEKKI