Arnolds Spekke

1informacija_hover 2programma arnolds 4spekke 5gimnazijas_raksti

 

 

arnolds

Arnolds Spekke

Liepājas reālģimnāzijas dibinātājs (1919), filologs, vēsturnieks un Latvijas valsts diplomāts Itālijā, Bulgārijā un Grieķijā

 

 

 

 

aloida

Aloida Baķe

Ilggadēja vēstures un filosofijas skolotāja, bijusī Vecumnieku pagasta muzeja vadītāja

 

  

 

Ja šodien mūsu skolu apciemotu Arnolds Spekke...

 

Atmiņās mums ir dota iespēja tikties ar vakardienu, dažu gadu vai ļoti seniem vēstures notikumiem. Mēs no Vecumnieku pagasta muzeja esam aicināti šodien uz Liepāju atvest atmiņas par mūsu novadnieku, jūsu skolas veidotāju pirms vairāk nekā 100 gadiem, izcilu vēsturnieku un zinātnieku Arnolda Spekki.

 

Ievērojami cilvēki atstāj vērtīgas domas, kas ilgi noder nākamajām paaudzēm.

 

Paldies Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas saimei, ka jūs gribat un protat tās nest un saglabāt dzīvas savas skolas darbā cauri gadiem un arī šodien.

 

Dažas domas, ko Arnolds Spekke vēlētu šodienas ģimnāzistiem.

 

 

Es nāku no mazas tautas

Arnolds Spekke piedzima 1887. gadā un agros bērnības gadus vadīja laukos – viņa tēvs Andrejs Speķis (vēlāk Spekke) bija Vecumuižas 6 klašu pamatskolas pārzinis toreizējā Vecmuižas (vēlāk Vecumnieku) pagastā. Taču zēns auga, klausoties gudru vīru, kas pie tēva ciemojās, runās. Viņi zināja stāstīt par tālām zemēm, sprieda par pasaules lietām, par mākslu, kultūru, par katra vietu un uzdevumiem dzīvē.

 

1

A. Spekke (no kreisās) ceļā uz akreditēšanās audienci pie Bulgārijas karaļa. 1935. gads

 

Te veidojās mazā Arnolda izpratne par mazām un lielām valstīm – kā Vāciju un Krieviju –, kuras vēstures gaitā vienmēr ir centušās pakļaut un iedibināt savu kārtību mazajā Latvijā. Viņš saprata – ir jāmīl sava zemīte, tā jāaizstāv pret netaisnību jebkurā situācijā un veidā, kādā tas iespējams. Tātad – jābūt savas zemes patriotam! Ar visu savu dzīvi to arī Arnolds Spekke vienmēr apliecināja. No mazās Latvijas viņš izgāja plašajā pasaulē, strādādams ļoti atbildīgos pasaules mēroga amatos, bet vienmēr sirdī paturēja Latviju.

 

Būt patriotam – to viņš noteikti šodien vēlētu arī jums, Liepājas ģimnāzisti!

 

 

Prast pastāvēt par sevi

Lai to izprastu labāk, ieklausīsimies notikumā, kas aprakstīts Svētajos Rakstos: “Tajā laikā Jēzus ieraudzīja muitnieku Levi sēžam pie muitas galda un sacīja viņam: “Seko man!” Un tas, atstājis visu, piecēlās un Viņam sekoja.

 

Un Levi Jēzum sarīkoja lielu mielastu savā namā. Un tur bija daudz muitnieku un citu, kas kopā ar viņiem sēdās pie galda. Bet farizeji un Rakstu zinātāji kurnēja pret Viņa mācekļiem, sacīdami:

 

“Kāpēc jūs ēdat un dzerat kopā ar muitniekiem un grēciniekiem?”

 

Tad Jēzus atbildot sacīja viņiem: “Veseliem ārsts nav vajadzīgs, bet gan slimiem. Es neesmu nācis aicināt uz atgriešanos taisnīgos, bet gan grēcīgos.”” (Lk.5:27-32)

 

Ko mums māca šis notikums? Jo vairāk mēs ejam sabiedrībā, jo dažādākus cilvēkus mēs sastopam, ar kuriem mums jākomunicē, jāsadarbojas. Ne vienmēr visi domājam vienādi. Kā būt ar atšķirīgajiem? Pagriezt muguru?

 

Jēzus mūs aicina: būsim kopā! Bet strikti jāievēro viens noteikums – uzvesties tā, lai sliktais mani nesamin (pierunā uz sliktiem darbiem, ietekmē manu domāšanu un rīcību viņiem par labu u.c.), bet es tur esmu kā ārsts slimajiem, lai mana nostāja, domas un vārdi palīdz kopējai lietai kļūt labākai, pareizākai.

 

To varēs izdarīt cilvēks, kurš sapratīs: “Vienīgi patiesība dara cilvēku brīvu” (Jņ.8:31), kurš būs godīgs un gudru sirdi. Par šādiem cilvēkiem saka – viņš ir ar raksturu. Bet raksturs jāveido katru dienu visa mūža garumā...

 

 

Brīvība ar vai bez robežām?

Bijušais baptistu draudžu bīskaps Pēteris Sproģis 2021. gada 21. februāra raidījumā Saknes debesīs žurnālistam Ilmāram Latkovskim izrādīja savu māju Užavas pusē, kurai dots mājas vārds Ganības. Uz jautājumu, kāpēc tāds, viņš atbildēja, ka ganības uztver kā vietu brīvībai ar robežām.

 

Cik skaisti! Lauks, kur ganīties taču ir zālains un plašs, bieži vien ar kokiem vai krūmiem, kur rast pavēni. Varbūt arī upīte vai dīķis, kur veldzēt slāpes. Bet ganāmpulks zina, ka ir sēta, žogs vai elektriskais gans un tālāk – nedrīkst!

 

Kas notiktu, ja tā nebūtu? Lopi izietu no teritorijas, aizklīstu līdz kaimiņa dārziem, tos izmīdītu, izpostītu. Citi aizmaldītos tālu, un tos vajadzētu satraukumā meklēt. Citi varbūt būtu sevi pakļāvuši briesmām un nelaimei... Katrā ziņā – labo darbu nebūtu!

 

Mūsdienu sabiedrībā mēs bieži atsakāmies no dažādu likumu pildīšanas, jo tie it kā ierobežo cilvēka brīvību. Bet brīvība nav visatļautība! “Brīvība bez robežām agri vai vēlu noved pie pašiznīcināšanās, anarhijas, kultūras un vērtību zaudēšanas,” tā Pēteris Sproģis. Arī dzīvei zūd jēga!

 

Mēs esam aicināti saprast brīvību, tās pielietojumu pirms mēs to apzināti vai nesapratnes dēļ zaudējam. Un cīņa ar sekām vienmēr ir ilga un mokoša... Vai jūs to vēlētos?

 

 

Visam pāri – mīlestība

Cilvēks piedzimst jau ar zināmu programmu, kas ielikta katrā no mums – prāts, sirdsapziņa, pozitīvas un negatīvas emocijas, griba... Lūk, kāda bagātība!

 

Dzīves gaitā mēs to visu izkopjam, papildinām un lietojam. Bet ikvienu lietu jāmācās lietot tā, lai tā dotu iespējami lielāku labumu (jāizprot lietošanas instrukcija).

 

2

Arnolds Spekke lasa lekcijas ASV 

 

Dievs mums devis brīnišķīgu līdzekli – mīlestību, kuru nepieciešams lietot ikdienā, katrā brīdī mājās, skolā, darbā, saskarsmē ar citiem cilvēkiem, dzīvniekiem un dabu. Mīlestība veic nozīmīgu darbu – tā visu pārveido. Apzināsimies – tā mīt mūsos katrā, mēs to varam lietot, kad vien vēlamies, un tā ir bezmaksas. Tai piemīt viena brīnišķīga īpašība: jo vairāk tu dod, jo vairāk tā tevī rodas, atjaunojas. Nebaidieties, ka, to dodot, kļūsiet nabagi! Gluži pretēji – ja kāds citiem spēj dot mīlestību, viņš top bagātāks.

 

Mīlestība ir lietvārds. Ikdienā viņu sastopam visvairāk darbības vārda formā – mīlēt. Man liekas, ka šis ir katra cilvēka lielākais dzīves pienākums un saturs – mīlēt, nozīmīgākais vārds visa mūža garumā.

 

Cik daudz skaista dod mīlestība! Tā vajadzīga un noderīga ne tikai lielajās lietās, bet katrā vismazākajā (jo no mazā aug lielais!). Cik daudz skaistu grāmatu, dzejoļu rakstījuši rakstnieki! Cik daudz skaistu dziesmu un mūzikas skaņdarbu komponējuši mūziķi! Cik brīnišķīgus mākslas darbus radījuši mākslinieki! Cik daudz skaistu ģimeņu ar mīlestību sirdī pret visām dzimtas paaudzēm dzīvo mums līdzās!

 

Mīlestība ir dārgums, ko nespēj ietekmēt ne gadalaiki, ne politiskie režīmi, ne ģeogrāfiskās teritorijas kartēs vai citi faktori. Ticiet: mīlestība bija, ir un būs!

 

Mūsu jaunības gados aktuālas un iemīļotas bija Imanta Ziedoņa dzejas rindas:

“Bez mīlestības nedzīvojiet!

Bez mīlestības viss ir mazs.

Bez mīlestības dūmo krāsns

Un maizi negriež nazis ass.”

 

Lai tā dzīvo ar jums ikvienu – šeit un šobrīd! Lai izdodas ieaudzināt nākamajām paaudzēm – ģimenēs bērniem un skolās skolēniem!

 

 

Raksts publicēts “Ģimnāzijas rakstu” 8.krājumā

 

 

par arnoldu spekki